"Esam sākuši sarunas ar vairākām Latvijas basketbolistēm, kuras spēlē ārzemēs. Vienojāmies par tālāku sadarbību ar Šeju Pediju un oktobrī plānojam spēlēt FIBA Eirolīgas kvalifikācijā," TTT galvenais treneris Mārtiņš Zībarts pēc sezonas beigām atskatījās uz paveikto un pastāstīja par kluba nākotnes plāniem.

Eirokausu klubos darbs notiek visu gadu. Izslēgšanas spēles ir laiks, kad sāk iezīmēties nākamās sezonas aprises. TTT pavasara mēneši bijuši dinamiski – ielikti stingri pamati 2019. gada sezonai, notiek gatavošanās startam Eirolīgas kvalifikācijā.

Mārtiņam Zībartam aiz muguras pirmā sezona pie Latvijas spēcīgākā kluba stūres. Emociju termometrs mēdz rādīt zemāku temperatūru nekā patiesībā, taču par izdarīto nav jāsarkst. Galvenajam trenerim tagad ir trīs Latvijas meistara tituli – divi ar “Baronu” (2008, 2010) un pirmais ar TTT.

Latvijā strādāji pēc vairāku gadu pārtraukuma. Vai iespēja būt mājās – kopā ar ģimeni – sagādāja cilvēcisku gandarījumu?

Noteikti. Ģimenes atbalsts un iespēja kopīgi darīt ikdienas darbus palīdz. Īpaši pēc pieciem gadiem ārzemēs. Katru dienu redzu, kā aug bērni, varu darboties ar viņiem. Tas ir ļoti svarīgi. Ja cilvēkam ir sakārtota ģimenes dzīve, strādāt ir daudz vieglāk. Darīt ikdienas darbu – maizes darbu – ar prieku.

Vai sezonas gaitā ieguvi pārliecību, ka atbalsta komanda – treneri, mediķi, kluba vadība – izdarījusi visu, lai tu varētu koncentrēties tiešajiem pienākumiem?

No pirmās dienas strādājām kā komanda. Esmu apmierināts ar medicīnas personāla darbu. Komanda pēc ilgāka laika bija pilna laika fiziskās sagatavotības trenere – Alena Eldmane. Viņai bija iespēja būt ar mums kopā katru dienu. Tas ir redzams gan spēlētāju veselībā, gan darbībās laukumā.

Pirms gada izlases spēlētājām bija daudz mikrotraumu. Sezonas gaitā savainojumus sadziedēja gan Liene Priede, gan Karlīne Pilābere. Sezonas otrajā pusē bijuši tikai mehāniskie – kontakta – savainojumi, no kuriem izvairīties ir neiespējami. Treneru rīcībā bija visas 12 spēlētājas.

Jutām atbalstu kluba vadības līmenī, ieskaitot Eiropas kausa izbraukuma spēlēs. Komandas gars bija ļoti labs – mājās nosvinējām katru uzvaru Eirokausā, gājām vakariņās. Tās bija lielas uzvaras. Kopumā aizvadījām labu sezonu. Tagad jāvirzās uz priekšu.

Minēji labo komandas garu. Spilgts piemērs – starpsezonā komandai pievienojās četras rotācijas spēlētājas (trīs leģionāres un Kate Krēsliņa), pāris jaunās meitenes. Neviena transfēra, nevienas pārejas. Identisks sastāvs septembra sākumā un aprīļa beigās. Teicama selekcija?

Sastāvu komplektēju kopā ar ģenerālmenedžeri Egilu Lūsi, treneri Jāni Nešporu un menedžeri Ediju Eglīti. Izvēlējāmies spēlētājas pēc maniem ieteikumiem. Teicu, kuras spēlētājas man patīk. Uzklausīju vadības viedokli – kādas un cik dārgas spēlētājas varam atļauties leģionāru pozīcijās.

Domāju, ka visi redzēja – izvēlētās spēlētājas savās lomās deva ļoti lielu pienesumu komandai. Varam uzskatīt, ka selekcijas darbs bija labs. Nākotnē – jāskatās, vai komandā vajag tik daudz spēlētāju, kuras ir virs vidējā Latvijas līmeņa.

Katrā spēlē ir 200 minūtes spēles laika. Sadalot uz 12 spēlētājām, vidēji sanāk 16 minūtes katrai. Ja viena spēlētāja spēlē 25 minūtes, otrai sanāk 6-7 minūtes. Jautājums – vai uz soliņa visu laiku jābūt 9.-12. spēlētājai? Vai labāk viņām iegūt savas minūtes fārmklubā?

Viens piemērs – Janeta Rozentāle. Viņa trenējās ar lielo komandu, spēlēja “TTT juniorēs”. Iespējams, ka tas ir ideāls variants – deviņi kodola spēlētāji, kas zina savas lomas un koncentrējas starptautiskajām spēlēm. Gan Eirokausiem, gan Austrumeiropas līgai.

Pašreiz atlikušās 15-20 minūtes tiek sadalītas starp trīs vai četrām spēlētājām – katrai vidēji piecas minūtes. Ja 15 minūtes tiktu vienai spēlētājai, iespējams, viņas progress būtu straujāks. Pagaidām nesteidzamies ar rezervistu atlasi, vispirms domājam par kodola būvi. Tas nozīmē astoņas vai deviņas pamata spēlētājas.

Spēlētājas fārmkomandā – vai tas nozīmētu pārveidot “TTT juniores”, vai izīrēt citām komandām?

Īres jautājums nav aktuāls – daudzas komandas diez vai būtu gatavas. Pagaidām grūti atbildēt. Jādomā par sistēmu – vai varam fārmā iesaistīt divas vai trīs lielās komandas spēlētājas, vienlaikus domājot par viņu izaugsmi un treniņiem pamatsastāvā. Aleksas Gulbes un Janetas Rozentāles piemērs liecina – treniņi ar labākajām Latvijas spēlētājām padara progresu straujāku.

Azanija Stjuarte jau gadu mijā teica, ka profesionāli spēlē pēdējo sezonu. Vai treneris vēlas un klubs var atļauties turpināt sadarbību ar Šeju Pediju, Aliju Malotu?

Ar Šeju noslēdzām līgumu uz nākamo sezonu. Alijai paudām vēlmi redzēt viņu mūsu rindās. Tagad var atklāt – Alija visu sezonu mocījās ar kājas savainojumu. Viņa brauks mājās un veiks operāciju. Ahileja cīpslas savainojums traucēja viņai parādīt maksimumu. Bija spēles, kurās varēja redzēt, ka viņa pieklibo. Sāpju sajūtas visu laiku mainījās.

Alija sarunā teica – esmu metēja, taču man ir arī citas kvalitātes. Visu sezonu viņa spēlēja caur sāpēm. Tas parāda spēlētāja raksturu, attieksmi un, cik liels cilvēks viņa ir. Kad bija iespējams, rūpējāmies par viņas atpūtu un rehabilitāciju. Alija gāja uz baseinu. Ārste Līga Folkmane-Eglīte viņu saveda kārtībā pirms atbildīgajām spēlēm.

Nākamgad Latvijā un Serbijā notiks Eiropas čempionāts. Vai valstsvienības treneris pirms turnīra vēlas sastāvā redzēt vairāk izlases rotācijas spēlētāju?

Tāda ir mūsu doma. Esam sākuši sarunas ar vairākām Latvijas spēlētājām, kuras spēlē ārzemēs. Pasaules kauss beigsies 30. septembrī. Klubu starptautiskā sezona sāksies 9. oktobrī. Būtu labi, ja varētu saglabāt leģionāru kodolu. Gaidām Alijas atbildi pēc operācijas un rehabilitācijas, kā arī ziņas no izlases pamatrotācijas spēlētājām.

Finanšu iespējas neļauj piesaistīt tikai latviešu spēlētājas ar pašiem lielākajiem līgumiem. Pieļauju, ka – varbūt – varam piesaistīt divas vai trīs spēlētājas, kuras pašlaik spēlē ārzemēs.

Trīs zaudējumi sezonā. Manuprāt, ja vienā spēlē zaudēts pēdējā sekundē un zaudēts vienā Eirokausu sērijā, tad komanda izdarījusi 97-98% no maksimāli iespējamā. Kā domā treneris?

Iespējams, izdarītā procents ir nedaudz mazāks, taču man nav, ko pārmest. Daudzas spēles uzvarējām pēdējā minūtē. Divi zaudējumi – pret Košici un mājās ar Mersinu – bija attiecīgi ar viena un trīs punktu starpību.

Otrajā gadījumā, ja tiektos pēc uzvaras atsevišķā spēlē, būtu to paveikuši. Ja neskatītos un nemēģinātu atspēlēt 18 punktu starpību pēc zaudējuma Mersinā. Dzenoties pakaļ, katrs ielaistais grozs mentāli nosita mūs uz leju – beigās neizturējām spriedzi.

Austrumeiropas līgas fināls pret Košici bija ārkārtīgi līdzīgs. Viss izšķīrās vienā vai divās izspēlēs. Galvenais iemesls – par maz augstākā līmeņa spēļu. Eiropas kausa grupas turnīrā uzvarējām visas galotnes. Būtībā zaudējumi bija divi, jo pret Mersinu uzvarētāju noteica divu spēļu summā. Cīņā ar Košici parādījām labu sniegumu. Uzvarētāju izšķīra veiksme. Un – nedaudz pietrūka jaudas zem groziem.

Kluba ģenerālmenedžeris veic pārrunas ar FIBA par startēšanu Eirolīgas kvalifikācijā – ar iespēju neveiksmes gadījumā turpināt spēlēt Eiropas kausā. Kurā brīdī tas kļuva par galveno nākamās sezonas mērķi?

Ja izcīnīsim vietu Eirolīgā, tas dos jaunas sportiskās iespējas runāt ar Latvijas valstsvienības kodola spēlētājām. Ja neizdodas – varam slēgt līgumus līdz starptautiskās sezonas beigām. Gribam, lai katru nedēļu ir viena “stiprā” spēle.

Spēlēšana Eirolīgā garantē 14 nedēļas – saplānotu kalendāru līdz februāra otrajai pusei, vismaz vienu starptautisko spēli nedēļā. Iespējams, ka pāreja uz Eirolīgu būtu ļoti straujš lēciens, taču...

Mūsu pretinieces no Turcijas – Mersina un Stambulas “Bešiktaš” – parādījušas, ka nacionālajā čempionātā pret Eirolīgas komandām spēlē gana veiksmīgi. Ja izdosies pastiprināt sastāvu ar valstsvienības kodola spēlētājām, mājās varam cīnīties. Arī spēlētāju progress, aizvadot pilnu starptautisko sezonu, būtu daudz lielāks.

Vai, izvirzot ambiciozākus mērķus, iespējams apvienot startēšanu trīs turnīros, kā bijis līdz šim?

Viss atkarīgs no izspēles sistēmas. Ja izdosies saplānot, tas ir iespējams. Austrumeiropas līgā esmu ierosinājis jaunu priekšlikumu – izvēlēties 7-9 līdzvērtīgas komandas, kuras varētu 1) spēlēt četras “sapārotās” spēles – pavisam astoņas spēles – izbraukumā, 2) spēlēt vēl četras “sapārotās” spēles mājās.

Tas ļautu – atkarībā no komandu skaita – iegūt 12-16 starptautiskās spēles. Trenerim būtu daudz labāka situācija – varētu gatavoties vienam pretiniekam. Pašreizējā sabraukumu sistēmā sanāk gatavoties tikai pirmajai spēlei, savukārt otrā un trešā spēle sanāk uz noguruma fona. Klāt nāk daudz jaunas informācijas, spēlētājām tādā formātā ir grūtāk parādīt labāko sniegumu.

Sezonas noslēguma vārdi?

Paldies komandai! Bija redzams, ka esam viens kolektīvs – viens par visiem un visi par vienu. Paldies meitenēm, kuras uzticējās. Noticēja mūsu idejām un parādīja labu spēli. Visi raksta, ka TTT spēlē ātri – visām komandām bija ļoti grūti pret mums spēlēt. Pat mazajā Daugavas sporta namā, kur ātri spēlēt ir daudz grūtāk, uzvarējam pārejas cīņu pret Košici. Paldies gan kluba vadībai, gan menedžeriem. Viss bija nodrošināts, trenējāmies labā zālē. Atlika nākt un strādāt.